Aktualitātes

/images/news/large/6642.jpg

20.11.2019

Iepriecina Līvānu slimnīcas ilgstošās sociālās aprūpes nodaļas pacientus

Rita Semeiko,

Līvānu un Madaliņas Romas katoļu draudžu ērģelniece

 

 

Reizēm, lai atjaunotu cerību, vajadzīgs pavisam nedaudz. Pietiek ar to, ka uz brīdi apstājamies, pasmaidām un ieklausāmies.

Pāvests Francisks

 

Cerībā, ka mana vēlme kopā ar draugiem apmeklēt Līvānu slimnīcas ilgstošās sociālās aprūpes nodaļas pacientus Latvijas valsts svētku priekšvakarā kļūs par tradīciju, aizdomājos. 17. novembris – Trūkumcietēju diena. Kas tad tie īsti ir – trūkumcietēji?

 

Savā apziņā ievietoju vārdu trūkums un redzu cilvēku, kurš skaita tumšās monētas maciņā, pērkot nocenotu maizīti. Manas vīzijas pieļauj, ka viņa garderobē ir tikai daži salāpīti apģērba gabali.

 

Lasu Svētās Mātes Terēzes atklāsmes:

“Ne vien izsalkuši maizes trūkumā - bet arī mīlestības trūkumā.

Pliki ne tikai apģērba trūkumā - bet arī cilvēciska goda un cieņas trūkumā.

Ne tikai ķieģeļu mājas vai istabas trūkumā - bet arī bez mājām, atstumtības dēļ. “

 

Varbūt trūkumcietēju dienā derētu apmeklēt tos, kuri spēj vienaldzīgi paiet garām invalīdam, kurš ar ratiņkrēslu iestidzis pirmajā sniegā? Uzdāvināt konfekšu kasti tam, kurš atsakās ziedot pāris mandarīnus bērnu nama audzēkņiem? Varbūt derētu aiznest sauju mīlestības tiem, kuri atver makus vien lielveikalos iepērkoties, bet līdzcilvēku atbalstam nevēlas ziedot ne centa, ne krituša ābola, ne skatiena? Daudz neprātojot, sekot sauklim “skopo uzveic ar dāvanām”?

 

Es labprāt eju turp, kur jūtos labi. Kur saņemu mīlestību, un  kur ņem pretī arī manējo – kas ir ne mazāk svarīgi.

 

Nekad neaizmirsīsim, ka “visļaunākā diskriminācija, no kuras

cieš nabagi, ir garīgās uzmanības trūkums” (Evangelii Gaudium, 200).

 

Svētdienas pēcpusdiena. Esmu nospēlējusi trīs dievkalpojumus, un atpakaļceļā no Madaliņas baznīcas man pievienojušies vēl divi labas gribas cilvēki. Ar to pašu vēlmi – apciemot draugus Līvānu slimnīcā. Viņi palīdz sapirkt, sanest, sagriezt, uzklāt, izskraidīt, izdalīt, parunāt, uzsmaidīt un uzdziedāt. Uz galda ir torte Latvijas karoga krāsās, augļi un saldumi. Tepat gozējas arī pieclitrīgais spainītis ar medu, pie kura drīz vien veidojas rindiņa no saldummīļiem. Viņiem rokās krūzītes vai mazi trauciņi. Visi ar laba vēlējumiem piemin devējus.

 

Zinu, ka vislielāko emociju salūtu allaž izpelnās akordeons. Tas ir svarīgāks un saldāks par visiem našķiem. Pēc trim stundām, lokot nogurušos plecus, smejot saku draudzenei, ka savas spēlēšanas prasmes un iemaņas būšu krietni attīstījusi tieši slimnīcā.

 

Noplūc no ziedošās puķes, kas uz palodzes, lapiņu un iestādi! Lai paliek tev piemiņa no manis – lūdz dziedāšanas skolotāja, kura mani dzimšanā apsteigusi uz gadiem četrdesmit. Viņai nu jau ir aizskrējušas vairāk nekā piecsimt dienas pēc deviņdesmit gadu jubilejas, bet viņa dzied no galvas Latvijas patriotiskās dziesmas!

 

Nekad vienā dienā neesmu dziedājusi mūsu Latvijas valsts himnu un “Nevis slinkojot un pūstot” tik daudzas reizes! Dziedam arī par rudeni, kurš nāk apgleznot Latviju un “Div’ dūjiņas gaisā skrēja” un vēl daudz ko, un, protams, baznīcas dziesmas. Daži, kuri var – apsēžas. Citi lūdz pacelt pagalvi. Ir sieviete, kura nevar pat pagriezties, bet sūta mums gaisa bučas! Ir onkulis, kurš savos varenajos deviņdesmit piecos ne tikai dzied, bet arī daudz un interesanti stāsta! Mums atliek vien mīlēt un apbrīnot cilvēkus, kuri ar tik patiesu mīlestību pret savu zemi, ar spožām asarām acīs, ar izmisuma pilnu atdevi dzied “Dievs, svētī Latviju”!  Arī medicīniskais personāls smaidot nāk mums līdzi no palātas palātā. Dziesma aizdzen sirdsklauves un depresiju. Tā liek acīm mirdzēt un rokām dejot. Mūzika un slapjā mugura piešķir manai dzīvei jēgu un varenu līksmi. Braucam mājās, laužoties cauri vēlīna vakara melnumam. Dzīves sīkumi dažkārt dzen mūs šaubās, bet es pateicos Dievam par šiem skaistajiem ceļiem, kurus Viņš man piedāvā. Priecājos par cilvēkiem, kurus esmu satikusi un kuri aizvien nāk man pretī. Es pateicos Pestītājam par manis saudzēšanu, kuru izbaudu, skrienot itin bieži bezbrīvdienu pārgurumā no rīta līdz vakaram. Es loku ceļus pateicībā par šo brīnumskaisto deju, uz kuru mani ir uzlūgusi Mīlestība.

 

Līvānu slimnīcas ilgstošās sociālās aprūpes nodaļas pacientu vārdā  PATEICOS Jersikas piemājas saimniecībai “Ieviņas”, Līvānu Romas katoļu draudzes korim “con Amore”,  Jersikas TN senioru jauktajam korim “JERSIKA”, Natālijai Romanovskai, Ivaram Lazdājam un Marijai Baranovskai.