Līvānu stikla muzejs

 

 

 

LĪVĀNU STIKLA MUZEJS


Visās varavīksnes krāsās zaigojošais Līvānu stikla muzejs, kas ir vienīgais šāda veida muzejs Baltijā, kopš 2013. gada atrodas Latgales mākslas un amatniecības centra telpās.

 

Muzejs iepazīstina interesentus ar Līvānu stikla fabrikas vēsturi sākot ar 1887. gadu, izskaidro stikla trauku ražošanas tehnoloģiju un sniedz iespēju aplūkot vairākus tūkstošus Līvānu stikla fabrikā tapušu stikla izstrādājumu. Tāpat jebkuram interesentam ir iespēja vairāku stundu garumā skatīt Rīgas kinostudijā tapušas padomju laika filmas par Līvānu stikla fabriku, tās darbu un darbiniekiem.  Muzeja interaktīvi un mūsdienīgi iekārtotā ekspozīcija neatstāj vienaldzīgu un spēj būt saistoša jebkura vecuma apmeklētājam. 

 

 

Adrese: Latgales mākslas un amatniecības centrs, Domes iela 1, Līvāni, Latvija, LV - 5316

Tālrunis: +371 65381855;

Mob. tālr.: +371 28603333;

E-pasts: lmac@livani.lv

Mājas lapa: www.livanustikls.lv

 

 

DARBA LAIKS:


JŪNIJS, JŪLIJS, AUGUSTS

O. - P. 9:00 - 18:00

S. 10:00 - 16:00

Sv. 11:00 - 15:00

P. - brīvs

MAIJS, SEPTEMBRIS, OKTOBRIS

O. - P. 9:00 - 18:00

S. 10:00 - 16:00

Sv., P. - brīvs

NOVEMBRIS, DECEMBRIS, JANVĀRIS, FEBRUĀRIS, MARTS, APRĪLIS

O. - P. 9:00 - 17:00

S. 10:00 - 16:00

Sv., P. - brīvs

 
 
Līvānu stikla fabrikas vēsture 
Pirmo reizi Līvenhofas (Līvānu) stikla fabrikas vārds dokumentos tika minēts 1887. gadā, kā Dinaburgas tirgotāja Jūliusa Fogesa īpašums. Veicot izpētes darbus, Fogess ieguva informāciju, ka Līvenhofā ir labvēlīgi ekonomiskie, ražošanas un izejvielu ieguves nosacījumi stikla ražošanai – kvarca smiltis Grīvas mežā, dolomīts Dubnas upē un Rīgas – Orlas dzelzceļa tuvums. Šī iemesla dēļ, viņš nolēma Līvenhofā būvēt stikla fabriku, kā arī nomāt „glāžu šķūni”, kas piederēja baronam Nikolajam Korfam. Tika uzbūvēta viena stikla kausējamā krāsns, kurā pārsvarā ražoja pudeles. Neskatoties uz labvēlīgajām dabas resursu izmantošanas iespējām, ražotne darbojās ar zaudējumiem un 1903. gadā bankrotēja.
1903. gadā Juliuss Fogess pārdeva visus savus īpašumus Harkovas pirmās ģildes tirgonim Mihailam Jasnijam un muižniekam Vladimiram Bortkēvičam. Jaunie īpašnieki nolēma ievērojami paplašināt stikla ražošanu un šajā nolūkā 1904. gadā tika nodibināta „Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrība”. 1912. gadā Stikla fabrikā strādāja jau 513 strādnieki. Tomēr 1915. gadā kara darbības rezultātā fabrikas tika nopostītas.
 
 
 
Fabrika savu darbu atsāka tikai 1922. gadā, kad nodibinājās akciju sabiedrība „Latvijas stikls” kuras pārvalde atradās Rīgā. Tika atjaunota stikla izstrādājumu izlaide, bet tā pastāvēja neilgi. 1934. gadā akciju sabiedrība bankrotēja. Fabrikas ēkas un iekārtas tika izpārdotas.
Beidzoties 2. pasaules karam 1944. gadā Līvānos sapulcējās stikla pūtēju grupa ar vēlmi atsākt stikla ražošanu. Arturs Bucenieks un Pēteris Klibais, kas stiklinieka gaitas bija sākuši vienā no pirmajiem Līvānu „glāžu šķūņiem”, pieaicināja bijušos kolēģus un organizēja stikla pūtēju arteli. Pilsētiņas kalējs izgatavoja čuguna formas, lai varētu uzsākt tējas glāžu, karafu un petrolejas lampu cilindru ražošanu. Sākuma mērķis bija pieticīgs – no bezkrāsainā stikla gatavot pirmās nepieciešamības stikla izstrādājumus. 1945. gadā artelis deva pirmo produkciju. Sākumā artelī strādāja tikai 10 cilvēki, kuri paši pūta traukus, gādāja kurināmo un izejvielas, vadīja ražošanas procesu un produkcijas realizāciju. Produkcijas sortiments pamazām paplašinājās, pudelēm un glāzēm pievienojās lampu un vējlukturu stikli. Ieviesa pirmos pusautomātus un uzbūvēja lielāku stikla kausējamo vannu.
 
Ar 1950. gadu stikla ražošanas cehs pārgāja Līvānu rajona rūpkombināta sastāvā. 1953. gadā tika veikta galvenā ražošanas korpusa rekonstrukcija. Tika palielināta stikla kausējamā krāsns, pie tās vienlaicīgi varēja strādāt 10 brigādes. Tika ieviesti pusautomāti pudeļu un flakonu ražošanai.
 
 
 
1957. gadā stikla ražošanas arteļa cehs atdalījās no Līvānu rajona rūpkombināta un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu – Līvānu stikla fabriku. Par Līvānu stikla fabrikas jauno direktoru kļuva Fjodors Jurinovs. Tajā laikā Stikla fabrikai piederēja divi cehi un tā ražoja pārtikas un tehniskās pudeles, stikla traukus, lampu un laternu stiklus, vilcienu un tramvaju vagonu gaismas ķermeņus – plafonus, OP-5 glāzes ugunsdzēšamajiem aparātiem, krēma burkas, sifonus, antibiotiķu flakonus, pudeles „Urodāns” un taras kastes.
1961. gadā par rūpnīcas direktoru kļuva Jānis Zosins. Viņa vadībā nākamajos gadu desmitos sāka iezīmēties modernā stikla lielražošanas uzņēmuma kontūras. Tika veikti plaši rekonstrukcijas un modernizācijas darbi. Tika uzcelts jauns cehs, kur darbojās stikla ražošanas automāti, kas gadā saražoja vairākus miljonus pudeļu, glāžu un citu izstrādājumu.
 
 
 
Tika no jauna uzcelta materiālu un gatavās produkcijas noliktava, mehāniskā darbnīca, ēdnīca, sporta zāle, bērnu dārzs, katlu māja, smēde, vairākas daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Modernizēts šihtas cehs un rekonstruēts galvenais ražošanas korpuss. 70-tie gadi Līvānu stikla fabrikas darbībā iezīmējās ar jaunu sasniegumu – tika apgūta krāsainā stikla šķirnes trauku ražošana. Fabrikas darbība tika augsti novērtēta gan ar ceļojošiem karogiem, gan goda rakstiem, gan arī ar vimpeļiem. Fabrikas ražojumu kvalitāte sasniedza augstu līmeni.
70. un 80. gadi Līvānu stikla fabrikai bija uzplaukuma un stabilas augšupejas laiks. 1970. gadā darbu uzsāka pirmā stikla māksliniece – Ludmila Safronova, līdz ar to tika izveidota mākslinieku nodaļa. Līvānu stikla fabrikas mākslinieku nodaļā laika posmā no 1970. gada līdz 2003. gadam darbojās Ludmila Safronova, Aīda Rotčenkova, Ināra Lāce, Herberts Erbs, Anna Sondore, Dainis Gudovskis, Antons Gusārs, Fjodors Kļaviņš u.c. Kvalitatīvais stikls un radošie Līvānu stikla dizaineri, kuriem bija iespēja savas radošās idejas un eksperimentus realizēt fabrikā, kļuva par panākumu ķīlu, kas nodrošināja produkcijas eksportu uz daudzām pasaules valstīm. Laika posmā no 1973. Līdz 1987. gadam produkciju eksportēja uz Mongoliju, Somiju, Zviedriju, Holandi, Poliju Lielbritāniju, Itāliju, Ungāriju, Kuveitu, Bulgāriju, Libānu, Dienvidslāviju, Vāciju, ASV un stikla vēsturisko dzimteni Ēģipti.
 
 
1974. gadā Līvānu stikla fabrikā sāka ražot termosu kolbas. 1975. gadā tika uzbūvēta 5 - sekciju krāsainā stikla kausējamā krāsns, kurā vienlaicīgi varēja kausēt 5 krāsu stiklu un ražot krāsainā stikla traukus. Tika izstrādāta jauna tehnoloģija krāsainā stikla ražošanai. Kā viens no ievērojamākajiem sasniegumiem LSF vēsturē bija bezkrāsainā kristāla trauku ražošanas apguve 1981. gadā. Līvānu kristāls pēc kvalitātes sasniedza tādu pašu līmeni, kā pasaulē pazīstamais „Bohēmijas" Čehu kristāls. 1982. gadā LSF sāka apgūt optiskās šķiedras un gaismas vadu ražošanu. Šī produkcijas veida apgūšanas galvenais iniciators un entuziasts bija Daumants Pfafrods. 1991. gadā šis cehs atdalījās no LSF un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu „Anda – Optec”. Līvānu stikla fabrikas ražošanas apjomi nemitīgi pieauga, par to liecināja ne tikai izstrādājumu pieprasījums un fabrikas panākumi, bet arī strādnieku skaita pieaugums. 1971. gadā tie bija 556 cilvēki, bet 1980. gadā, tie bija jau 1250 cilvēki.
1982. gadā par LSF direktoru kļuva Jevgēnijs Skreivers. LSF turpināja ražot iepriekš apgūtos produkcijas veidus, kā arī apguva jaunus izstrādājums. Fabrika izcēlās ar augstas kvalitātes krāsainā un bezkrāsainā stikla izstrādājumu ražošanu un tehnisko progresu.
Ar 90. – to gadu sākumu valsts uzņēmumi tika pārveidoti par akciju sabiedrībām. Tas skāra arī Līvānu stikla fabriku. 1994. gadā uz Valsts Stikla fabrikas bāzes tika izveidota akciju sabiedrība „Līvānu stikls”. Uzņēmuma darbības virziens: galda (šķirnes) stikla trauku ražošana un tirdzniecība. Sakarā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, izejvielu piegāde tika pārtraukta, daudzus gadus pastāvējušais padomju tirgus sabruka un Līvānu stikla fabrikas darbībā sākās strauja lejupslīde.
1999. gadā par A/S „Līvānu stikls” vadītāju kļuva Imants Bušs. A/S „Līvānu stikls” mēģināja piemēroties jaunajiem apstākļiem, taču trūka pieredzes darba organizācijā un fabrika savu darbību uzsāka neveiksmīgi. Radās parādi par gāzi un elektroenerģiju. Savus otros ziedu laikus fabrika tā arī nepiedzīvoja un nonāca bankrota priekšā.
 
 
2001. gada oktobrī Vācijas kompānija „Herner Glass” vadības pārstāvji parakstīja aktu par maksātspējīgās A/S „Līvānu Stikls” pārņemšanu, un kopš tā laika bankrotu piedzīvojušais Līvānu uzņēmums pārtapa par SIA „Lettglass”. Uzņēmums ražoja gaismas ķermeņus, akvārijus, vāzes, svečturus un specpasūtījumus. Taču ražošana nenoritēja kā bija plānots.
2008. gada jūnijā Preiļu rajona tiesa pieņēma lēmumu, pasludinot Vācijas kompānijas „Herner Glass” meitasuzņēmuma SIA „Lettglass” maksātnespēju, bet augustā kreditoru sapulcē pieņēma lēmumu sākt uzņēmuma bankrota procedūru. Saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem vairāk nekā desmit gadu rūpnīcā saimniekojusī „Herner Glass” 2008. gada martā 98,5% Lettglas akcijas pārdeva, mēnesi iepriekš nodibinātajam Lielbritānijas uzņēmumam „Waterford Northeast Limited”. Līdz uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanai no tā tika aizvestas visas vērtīgākās ražošanas iekārtas nezināmā virzienā. Izdevās nosargāt Līvānu stikla fabrikas muzeja kolekciju – iespaidīgu laikmeta liecību. Par to lielu paldies jāsaka ilggadējai LSF muzeja gidei Natālijai Stivrišķei un Līvānu novada domes vadībai.
 
 
Pašreiz kolekcija ir Līvānu novada pašvaldības īpašums, tā ir apskatāma Latgales mākslas un amatniecības centrā īpaši Līvānu stikla muzejam izveidotās telpās.
 
Vēstures apskatu sastādīja un sagatavoja
Ilze Mame, LMAC Līvānu stikla muzeja ekspozīcijas krājuma glabātāja
 
Fotogrāfijas no Līvānu stikla muzeja arhīviem